Vairāk kā 200 gadus atpakaļ Latvijā parādījās pārsteidzošs augs – topinambūrs. Daudzi pat nenojauš par tā reti sastopamajām ārstnieciskajām īpašībām, bet tostarp topinambūru jau izsenis izmanto tautas medicīnā dažādu slimību ārstēšanai. Kad tos var izrakt, vai topinambūrus drīkst ēst un kā tos pareizi uzglabāt? Par to uzzināsiet šajā rakstā.

 

Rudenī daudzu dārzu nostūros vai sētmalās zied topinambūri. Ziedi līdzinās mazām dzeltenām saulespuķēm, kas, meklējot rudens saules starus, stiepjas pretī debesīm gandrīz divu metru garumā. Topinambūra daudzviet kļuvis par daudz, taču tā saknes – resnam ingvera īkšķim līdzīgi pazemes bumbuļi ar baltu, dzeltenu, rozā un pat tumši violetu mizu – ir saldas, kraukšķīgas, ar riekstu garšu, bioloģiski aktīvām vielām bagātīgas un ļoti diētiskas. Topinambūru citur mēdz dēvēt arī par zemesbumbieri, Jeruzalemes artišoku un pat saldo kartupeli.

Eiropa topinambūru (Helianthus tuberosus) iepazina 17. gadsimta sākumā, kad franču pētnieks Samuels de Šamplēns to atveda no Ziemeļamerikas, tur to ikdienā lietoja indiāņi. To ir viegli audzēt un uzglabāt, taču novācot jābūt ļoti rūpīgam – mazākais bumbulītis, kas paliks zemē, veidos jaunus topinambūru dzinumus. Atstāsi topinambūru savā vaļā un, skat, pēc pāris gadiem būsi tajos ieaudzis!

 

Kad un kā jānovāc raža

Pēdējos gados cilvēkiem rodas arvien lielāka interese par šo augu un tā dažādajām izmantošanas iespējām. Parasti topinambūru bumbuļus novāc oktobra vidū un beigās, un, ja rudens turpinās būt tikpat labvēlīgs, tad bagātīgā raža arī būs novācama pēc pāris nedēļām. Pēc tā, kad raža būs gatava, var vadīties pēc ziediem. Bumbuļi novācami pēc šāda procesa - divas nedēļas pēc ziedu noziedēšanas vēlams lakstus nopļaut līdz pašai zemei, tad ļaut atkal divas nedēļas augam atpūsties un tikai tad izrakt topinambūrus. Jo ilgāk augam ļaus atpūsties bez lakstiem, jo labāka būs topinambūru raža, jo šajā laikā tie pieņemas apjomā. Ja topinambūri tiks izrakti tad, kad augs vēl zied, bumbuļi būs vēl salīdzinoši mazi.

 

Kur un kā audzēt topinambūrus

Topinambūri nepavisam nav grūti audzējami, jo tie neizvirza teju nekādas kopšanas prasības. Veikalos pārsvarā var iegādāties no Francijas ievestos, taču tirgū var atrast arī citu audzētāju piedāvājumu, bet, lai nerastos nelāgs priekšstats par šo vērtīgo sakni, ir jāzina, kādam tam vajadzētu būt, un kuri topinambūri ir vērtīgi un garšīgi.

Pirmā pazīme, kas liecina, ka topinambūri nebūs tie labākie un pienācīgi audzēti, ir tad, ja tie ir kraupaini un ļoti mazi. Savukārt atbilstošos apstākļos audzēti un ēšanai paredzēti būs gludi, tīri un lieli topinambūri. Diemžēl nereti tirgū vai kur citur var iegādāties arī topinambūrus, kas auguši ceļmalās, kas noteikti nav tā labākā vieta, no kurienes tos izrakt.

Tāpat, kā savulaik ābeles stādīja ceļmalās, dzelzceļa malās un citur, lai viss sliktais uzkrātos tur un neietu pa zemi tālāk uz dārzu, tāpat daudzviet aug topinambūri, un tie noteikti nav paredzēti ēšanai. Topinambūriem piemīt spēja uzņemt visu slikto, kas nāk, piemēram, no ceļmalas, tāpēc šeit augošos bumbuļus noteikti nevajag izrakt un izmantot ēšanai. Tāpat, ja nav pārliecības par veikalā iegādājamiem zemes bumbuļiem, labāk tos neiegādāties.

Pirms stādīšanas topinambūru, tāpat kā parasto kartupeli, var sagriezt vairākās daļās; jāskatās, lai katrā no tām būtu viena, divas pumpuru acis. Stādīt var gan agrā pavasarī, gan vēlā rudenī.

Lai vieglāk ievāktu ražu, topinambūru labāk stādīt vagā 50–70 centimetru attālumā citu no cita 15 centimetru dziļumā. Augs jebkurā augsnē, bet mālaina zeme tam būs par smagu, īpaši, ja rudens ir lietains, bumbuļi zemē var pūt. Labai ražai topinambūrs ik pēc diviem gadiem jāstāda citā vietā – ilgi augot vienā vietā, bumbuļi būs mazi un kraupaini. Pēc iestādīšanas papildus mēslot nevajag, līdz rudenim par topinambūru vari aizmirst.

 

Bumbuļu uzglabāšana

Sakneņi lietošanai gatavi ir vēlā rudenī, pēc salnām, taču nevajadzētu censties tos visus uzreiz izrakt, jo zemē bumbulis pacieš temperatūras pazemināšanos līdz pat mīnus 50 grādiem, nezaudējot savas vērtīgās īpašības. Ja ziema būs maiga un zeme nesasals dziļi, bumbuļus varēs izrakt jebkurā brīdī, savukārt novākto ražu vislabāk uzglabāt ledusskapī dārzeņu vai augļu nodalījumā. Ledusskapī, kur visu laiku ir vienmērīga temperatūra, topinambūri var uzglabāties pat trīs mēnešus.

 

Topinambūri ārstniecībā

Ar dziednieciskām īpašībām ir apveltītas visas topinambūra daļas: bumbuļi, lapas, stublāji un ziedi. Šis zemes bumbieris satur B un C grupas vitamīnus, dzelzs sāļus, kalciju, kāliju, nātriju, magniju, kramu, fosforu, cinku, mangānu, hromu, varu un it īpaši vērtīgo inulīnu.

Topinambūru ir ieteicams iekļaut uzturā rudenī un pavasarī. Tas satur praktiski visas cilvēka dzīvībai un svarīgo orgānu darbībai nepieciešamās vielas un elementus. Jums nebūs bīstama pat ziemas gripas epidēmija, bet pavasarī jūs viegli tiksiet galā ar avitaminozi un sezonālo vājumu. Bez tam, topinambūra sistemātiska lietošana pēc atsevišķiem datiem kavē vēža slimību attīstību. Un it sevišķi efektīvs topinambūrs ir cukura diabēta ārstēšanā.

Šī dārzeņa regulāra lietošana uzturā palīdz arī podagras, nierakmeņu, cistīta, gremošanas sistēmas slimību, mazasinības, aterosklerozes, hipertonijas, sirds išēmiskās slimības, tahikardijas gadījumā.

Vispārējās atveseļošanās nolūkos topinambūru ir labāk lietot svaigā veidā bez sāls pa 50 g dienā pusstundu pirms ēšanas. Pie tam tos nemizo, bet tikai rūpīgi nomazgā zem vēsas ūdens strūklas.

Topinambūrs veicina žults izdalīšanos un barības pārvietošanos gremošanas traktā. Diemžēl bagātīgais šķiedrvielu un inulīna daudzums veicina gāzu veidošanos kuņģī, tādēļ cilvēkiem ar noslieci uz meteorismu nav ieteicams topinambūru lietot svaigu.

Izmantojami ir ne tikai paši bumbuļi, bet arī ziedi, no kuriem gatavotā tēja ir lielisks līdzeklis vielmaiņas regulēšanai.

Sakneņu novārījumu mēdz izmantot tautas medicīnā, lai samazinātu cukura līmeni asinīs un paaugstinātu hemoglobīna līmeni. Šai nolūkā no svaiga vai kaltēta topinambūra vāra kompotu, uz 1 – 2 l ūdens ņemot 6 – 7 svaigus bumbuļus vai trīs ēdamkarotes kaltētu. Svaigus vāra 10 – 15 minūtes, kaltētus – apmēram stundu. Lieto pa vienam litram 2 – 3 reizes nedēļā.

Poliartrītu ārstēšanai un kuņģa skābes daudzuma regulēšanai tautas medicīna iesaka topinambūra sulu, kam pievieno medu un dzer pa divām ēdamkarotēm no rīta. Sula obligāti jāuzglabā ledusskapī. Tās vietā var lietot arī kvasu, ko gatavo no kubiņos sagrieztiem topinambūra sakneņiem, kam pārlej atdzesētu vārītu ūdeni un novieto siltā vietā. Pēc 3 – 5 dienām kvass ir gatavs. Lieto pa 1 – 2 glāzēm dienā kā jebkuru dzērienu.

 

 

 

Topinambūri kulinārijā

Ar topinambūriem var aizstāt kartupeļus, turklāt 100 gramos sakneņu ir vidēji 31 kalorija, kamēr kartupeļos – 85.

Kulinārajos šedevros iesaka no topinambūriem pagatavot pankūkas, sajaucot sarīvētus zemes bumbuļus ar kartupeļiem, tāpat tie lieliski garšos sagriezti svaigā veidā salātos, izcepti cepeškrāsnī vai pievienoti dārzeņu biezenim. Topinambūri noteikti nav sakne, kas kalpos kā pamats ēdienam, tāpat kā burkāns, taču kombinācijā ar citiem dārzeņiem, tas radīs lielisku garšu kombināciju

Topinambūrus iesaka notīrīt, novārīt vieglā sālsūdenī vai buljonā vai tvaicēt, lai saglabātu vērtīgās īpašības. Kad tie istabas temperatūrā ir atdzisuši, var gatavot salātus, pievienojot citas saknes un dārzeņus, garšaugus un olīveļļu. Apcepti valriekstu eļļā, topinambūri izmantojami kā piedeva gaļas ēdieniem. Cepeškrāsnī vienkārši ir pagatavojams gratēns – sacepums ar kraukšķīgu virskārtu – no vārītiem topinambūriem, bešamela mērces un rīvēta siera.

Vēsam laikam piemērota karsta zupa. Tai izmanto sagrieztus vārītus, vēl karstus topinambūrus, kam pievieno vārītu sīpolu, saldo krējumu, sāli, piparus, olīveļļu un sakuļ blenderī. Pasniedzot šķīvī var iebērt nedaudz novārītu topinambūra šķēlīšu, kam pārlej biezzupu.

Ja topinambūra bumbuļus ietin folijā kopā ar žāvētiem augļiem, ko iepriekš izmērcē, un garšvielām (vaniļu, kanēli, zvaigžņu anīsu) un izsutina cepeškrāsnī, tos var ēst kā desertu.

Receptes

Piedeva pamatēdienam (2 porcijas)

10 vidēji topinambūri,

2 olas,

2 ēdamkarotes rīvmaizes,

3 ēdamkarotes piena,

pēc vajadzības: sāls.

Topinambūrus notīra, sagriež plānās ripiņās, pārlej ar nelielu daudzumu verdoša sālsūdens un 2 – 3 minūtes vāra. Pēc tam nokāš.

Olas sakuļ ar pienu, tajā pamērcē novārītos topinambūrus un apviļā rīvmaizē. Ja ripiņas ir lielas, tās apviļā no abām pusēm un pannā cep kā pankūkas. Smalkākus cep visus vienlaikus, apmaisot, kamēr tie iegūst zeltainu nokrāsu.

Pankūkas ar putraimiem


600 g topinambūru,

puse asā pipara pāksts,

100 g kviešu putraimu,

2 olas,

1 l ūdens,

1 tējkarote sāls,

1 ēdamkarote miltu,

puse tējkarotes maltu melno piparu.

Topinambūrus nomazgā, notīra un sagriež ripiņās. Tikmēr uzvāra ūdeni, kam nedaudz pievieno sāli, un tajā apmēram 20 minūtes vāra ripiņas, kamēr mīkstas. Nokāš un nosusina.

Atsevišķi mīkstus izvāra kviešu putraimus. Atdzesē. Aso piparu smalki sagriež, pievieno putraimiem. Pieber sāli un piparus, samaisa. Olu baltumus atdala no dzeltenumiem. Dzeltenumos iemaisa miltus un pievieno putraimu masai. Topinambūrus saspaida un arī iejauc masā. Tajā iecilā stingrās putās saputotus olu baltumus.

Sakarsētā pannā liek pa ēdamkarotei masas un veido pankūkas. Cep no abām pusēm līdz kraukšķīgai garoziņai.