Vairāk kā 200 gadus atpakaļ Latvijā parādījās pārsteidzošs augs – topinambūrs. Daudzi pat nenojauš par tā reti sastopamajām ārstnieciskajām īpašībām, bet tostarp topinambūru jau izsenis izmanto tautas medicīnā dažādu slimību ārstēšanai. Kad tos var izrakt, vai topinambūrus drīkst ēst un kā tos pareizi uzglabāt? Par to uzzināsiet šajā rakstā.

 

Rudenī daudzu dārzu nostūros vai sētmalās zied topinambūri. Ziedi līdzinās mazām dzeltenām saulespuķēm, kas, meklējot rudens saules starus, stiepjas pretī debesīm gandrīz divu metru garumā. Topinambūra daudzviet kļuvis par daudz, taču tā saknes – resnam ingvera īkšķim līdzīgi pazemes bumbuļi ar baltu, dzeltenu, rozā un pat tumši violetu mizu – ir saldas, kraukšķīgas, ar riekstu garšu, bioloģiski aktīvām vielām bagātīgas un ļoti diētiskas. Topinambūru citur mēdz dēvēt arī par zemesbumbieri, Jeruzalemes artišoku un pat saldo kartupeli.

Eiropa topinambūru (Helianthus tuberosus) iepazina 17. gadsimta sākumā, kad franču pētnieks Samuels de Šamplēns to atveda no Ziemeļamerikas, tur to ikdienā lietoja indiāņi. To ir viegli audzēt un uzglabāt, taču novācot jābūt ļoti rūpīgam – mazākais bumbulītis, kas paliks zemē, veidos jaunus topinambūru dzinumus. Atstāsi topinambūru savā vaļā un, skat, pēc pāris gadiem būsi tajos ieaudzis!

 

Kad un kā jānovāc raža

Pēdējos gados cilvēkiem rodas arvien lielāka interese par šo augu un tā dažādajām izmantošanas iespējām. Parasti topinambūru bumbuļus novāc oktobra vidū un beigās, un, ja rudens turpinās būt tikpat labvēlīgs, tad bagātīgā raža arī būs novācama pēc pāris nedēļām. Pēc tā, kad raža būs gatava, var vadīties pēc ziediem. Bumbuļi novācami pēc šāda procesa - divas nedēļas pēc ziedu noziedēšanas vēlams lakstus nopļaut līdz pašai zemei, tad ļaut atkal divas nedēļas augam atpūsties un tikai tad izrakt topinambūrus. Jo ilgāk augam ļaus atpūsties bez lakstiem, jo labāka būs topinambūru raža, jo šajā laikā tie pieņemas apjomā. Ja topinambūri tiks izrakti tad, kad augs vēl zied, bumbuļi būs vēl salīdzinoši mazi.

 

Kur un kā audzēt topinambūrus

Topinambūri nepavisam nav grūti audzējami, jo tie neizvirza teju nekādas kopšanas prasības. Veikalos pārsvarā var iegādāties no Francijas ievestos, taču tirgū var atrast arī citu audzētāju piedāvājumu, bet, lai nerastos nelāgs priekšstats par šo vērtīgo sakni, ir jāzina, kādam tam vajadzētu būt, un kuri topinambūri ir vērtīgi un garšīgi.

Pirmā pazīme, kas liecina, ka topinambūri nebūs tie labākie un pienācīgi audzēti, ir tad, ja tie ir kraupaini un ļoti mazi. Savukārt atbilstošos apstākļos audzēti un ēšanai paredzēti būs gludi, tīri un lieli topinambūri. Diemžēl nereti tirgū vai kur citur var iegādāties arī topinambūrus, kas auguši ceļmalās, kas noteikti nav tā labākā vieta, no kurienes tos izrakt.

Tāpat, kā savulaik ābeles stādīja ceļmalās, dzelzceļa malās un citur, lai viss sliktais uzkrātos tur un neietu pa zemi tālāk uz dārzu, tāpat daudzviet aug topinambūri, un tie noteikti nav paredzēti ēšanai. Topinambūriem piemīt spēja uzņemt visu slikto, kas nāk, piemēram, no ceļmalas, tāpēc šeit augošos bumbuļus noteikti nevajag izrakt un izmantot ēšanai. Tāpat, ja nav pārliecības par veikalā iegādājamiem zemes bumbuļiem, labāk tos neiegādāties.

Pirms stādīšanas topinambūru, tāpat kā parasto kartupeli, var sagriezt vairākās daļās; jāskatās, lai katrā no tām būtu viena, divas pumpuru acis. Stādīt var gan agrā pavasarī, gan vēlā rudenī.

Lai vieglāk ievāktu ražu, topinambūru labāk stādīt vagā 50–70 centimetru attālumā citu no cita 15 centimetru dziļumā. Augs jebkurā augsnē, bet mālaina zeme tam būs par smagu, īpaši, ja rudens ir lietains, bumbuļi zemē var pūt. Labai ražai topinambūrs ik pēc diviem gadiem jāstāda citā vietā – ilgi augot vienā vietā, bumbuļi būs mazi un kraupaini. Pēc iestādīšanas papildus mēslot nevajag, līdz rudenim par topinambūru vari aizmirst.

 

Bumbuļu uzglabāšana

Sakneņi lietošanai gatavi ir vēlā rudenī, pēc salnām, taču nevajadzētu censties tos visus uzreiz izrakt, jo zemē bumbulis pacieš temperatūras pazemināšanos līdz pat mīnus 50 grādiem, nezaudējot savas vērtīgās īpašības. Ja ziema būs maiga un zeme nesasals dziļi, bumbuļus varēs izrakt jebkurā brīdī, savukārt novākto ražu vislabāk uzglabāt ledusskapī dārzeņu vai augļu nodalījumā. Ledusskapī, kur visu laiku ir vienmērīga temperatūra, topinambūri var uzglabāties pat trīs mēnešus.

 

Topinambūri ārstniecībā

Ar dziednieciskām īpašībām ir apveltītas visas topinambūra daļas: bumbuļi, lapas, stublāji un ziedi. Šis zemes bumbieris satur B un C grupas vitamīnus, dzelzs sāļus, kalciju, kāliju, nātriju, magniju, kramu, fosforu, cinku, mangānu, hromu, varu un it īpaši vērtīgo inulīnu.

Topinambūru ir ieteicams iekļaut uzturā rudenī un pavasarī. Tas satur praktiski visas cilvēka dzīvībai un svarīgo orgānu darbībai nepieciešamās vielas un elementus. Jums nebūs bīstama pat ziemas gripas epidēmija, bet pavasarī jūs viegli tiksiet galā ar avitaminozi un sezonālo vājumu. Bez tam, topinambūra sistemātiska lietošana pēc atsevišķiem datiem kavē vēža slimību attīstību. Un it sevišķi efektīvs topinambūrs ir cukura diabēta ārstēšanā.

Šī dārzeņa regulāra lietošana uzturā palīdz arī podagras, nierakmeņu, cistīta, gremošanas sistēmas slimību, mazasinības, aterosklerozes, hipertonijas, sirds išēmiskās slimības, tahikardijas gadījumā.

Vispārējās atveseļošanās nolūkos topinambūru ir labāk lietot svaigā veidā bez sāls pa 50 g dienā pusstundu pirms ēšanas. Pie tam tos nemizo, bet tikai rūpīgi nomazgā zem vēsas ūdens strūklas.

Topinambūrs veicina žults izdalīšanos un barības pārvietošanos gremošanas traktā. Diemžēl bagātīgais šķiedrvielu un inulīna daudzums veicina gāzu veidošanos kuņģī, tādēļ cilvēkiem ar noslieci uz meteorismu nav ieteicams topinambūru lietot svaigu.

Izmantojami ir ne tikai paši bumbuļi, bet arī ziedi, no kuriem gatavotā tēja ir lielisks līdzeklis vielmaiņas regulēšanai.

Sakneņu novārījumu mēdz izmantot tautas medicīnā, lai samazinātu cukura līmeni asinīs un paaugstinātu hemoglobīna līmeni. Šai nolūkā no svaiga vai kaltēta topinambūra vāra kompotu, uz 1 – 2 l ūdens ņemot 6 – 7 svaigus bumbuļus vai trīs ēdamkarotes kaltētu. Svaigus vāra 10 – 15 minūtes, kaltētus – apmēram stundu. Lieto pa vienam litram 2 – 3 reizes nedēļā.

Poliartrītu ārstēšanai un kuņģa skābes daudzuma regulēšanai tautas medicīna iesaka topinambūra sulu, kam pievieno medu un dzer pa divām ēdamkarotēm no rīta. Sula obligāti jāuzglabā ledusskapī. Tās vietā var lietot arī kvasu, ko gatavo no kubiņos sagrieztiem topinambūra sakneņiem, kam pārlej atdzesētu vārītu ūdeni un novieto siltā vietā. Pēc 3 – 5 dienām kvass ir gatavs. Lieto pa 1 – 2 glāzēm dienā kā jebkuru dzērienu.

 

 

 

Topinambūri kulinārijā

Ar topinambūriem var aizstāt kartupeļus, turklāt 100 gramos sakneņu ir vidēji 31 kalorija, kamēr kartupeļos – 85.

Kulinārajos šedevros iesaka no topinambūriem pagatavot pankūkas, sajaucot sarīvētus zemes bumbuļus ar kartupeļiem, tāpat tie lieliski garšos sagriezti svaigā veidā salātos, izcepti cepeškrāsnī vai pievienoti dārzeņu biezenim. Topinambūri noteikti nav sakne, kas kalpos kā pamats ēdienam, tāpat kā burkāns, taču kombinācijā ar citiem dārzeņiem, tas radīs lielisku garšu kombināciju

Topinambūrus iesaka notīrīt, novārīt vieglā sālsūdenī vai buljonā vai tvaicēt, lai saglabātu vērtīgās īpašības. Kad tie istabas temperatūrā ir atdzisuši, var gatavot salātus, pievienojot citas saknes un dārzeņus, garšaugus un olīveļļu. Apcepti valriekstu eļļā, topinambūri izmantojami kā piedeva gaļas ēdieniem. Cepeškrāsnī vienkārši ir pagatavojams gratēns – sacepums ar kraukšķīgu virskārtu – no vārītiem topinambūriem, bešamela mērces un rīvēta siera.

Vēsam laikam piemērota karsta zupa. Tai izmanto sagrieztus vārītus, vēl karstus topinambūrus, kam pievieno vārītu sīpolu, saldo krējumu, sāli, piparus, olīveļļu un sakuļ blenderī. Pasniedzot šķīvī var iebērt nedaudz novārītu topinambūra šķēlīšu, kam pārlej biezzupu.

Ja topinambūra bumbuļus ietin folijā kopā ar žāvētiem augļiem, ko iepriekš izmērcē, un garšvielām (vaniļu, kanēli, zvaigžņu anīsu) un izsutina cepeškrāsnī, tos var ēst kā desertu.

Receptes

Piedeva pamatēdienam (2 porcijas)

10 vidēji topinambūri,

2 olas,

2 ēdamkarotes rīvmaizes,

3 ēdamkarotes piena,

pēc vajadzības: sāls.

Topinambūrus notīra, sagriež plānās ripiņās, pārlej ar nelielu daudzumu verdoša sālsūdens un 2 – 3 minūtes vāra. Pēc tam nokāš.

Olas sakuļ ar pienu, tajā pamērcē novārītos topinambūrus un apviļā rīvmaizē. Ja ripiņas ir lielas, tās apviļā no abām pusēm un pannā cep kā pankūkas. Smalkākus cep visus vienlaikus, apmaisot, kamēr tie iegūst zeltainu nokrāsu.

Pankūkas ar putraimiem


600 g topinambūru,

puse asā pipara pāksts,

100 g kviešu putraimu,

2 olas,

1 l ūdens,

1 tējkarote sāls,

1 ēdamkarote miltu,

puse tējkarotes maltu melno piparu.

Topinambūrus nomazgā, notīra un sagriež ripiņās. Tikmēr uzvāra ūdeni, kam nedaudz pievieno sāli, un tajā apmēram 20 minūtes vāra ripiņas, kamēr mīkstas. Nokāš un nosusina.

Atsevišķi mīkstus izvāra kviešu putraimus. Atdzesē. Aso piparu smalki sagriež, pievieno putraimiem. Pieber sāli un piparus, samaisa. Olu baltumus atdala no dzeltenumiem. Dzeltenumos iemaisa miltus un pievieno putraimu masai. Topinambūrus saspaida un arī iejauc masā. Tajā iecilā stingrās putās saputotus olu baltumus.

Sakarsētā pannā liek pa ēdamkarotei masas un veido pankūkas. Cep no abām pusēm līdz kraukšķīgai garoziņai.

Kā ierīkot ziemas dārzu?

Iestājoties aukstajam gadalaikam, arvien vairāk tiek izjusts dabas trūkums, jo aukstums, mitrums un vējš atbaida un dažkārt liek pat palikt mājās, nevis kaut kur doties. Lai nezaudētu saikni ar dabu, tiek piedāvāta iespēja izbūvēt ziemas dārzu. Kas jāņem vērā, ar ko sākt, lai tādu dabūtu – par to uzzināsiet šajā rakstā.

 

Ziemas dārzs ir arhitektūras elements, kas ir viscaur stiklots. Caurspīdīgums paplašina telpas robežas, vienlaikus norobežojot no nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Ziemas dārzu var piebūvēt pie mājas vai atstāt brīvi stāvošu dārzā kā lapeni. Ziemas dārza konstrukcijas tiek izgatavotas no tērauda, alumīnija vai koka, bet sienas un jumts tiek veidots no īpaši izturīga stikla. Ziemas dārzam var būt dažādas funkcijas, no kā arī mainās šīs būves nosaukums.

Ziemas dārzs ir sastopams dažādās pasaules kultūrās, tāpēc būvju nosaukums atšķiras. Piemēram, no portugāļu valodas ir aizgūts apzīmējums veranda, ko lieto Francijā, Beļģijā un Nīderlandē; Anglijā lieto jēdzienus conservatory vai patio rooms; Kanādā un ASV -  sun room; Vācijā lieto divus nosaukumus - gartenzimmer un wintergarten; Krievijā зимний сад. Latviski saka veranda, ja iedomājas vasarnīcas tipa piebūvi, un ziemas dārzs, ko attiecina uz modernu, pamatīgu, siltu būvi.

 

Apzīmējumu skaidrojums

  1. Veranda – sākotnēji Portugālē tā nosauca piebūvi ar jumtu, kas uzbūvēta ap dzīvokļa fasādi. Bet vēlāk šis nosaukums tika attiecināts uz balkonu ar jumtu. Taču, lai arī kā šī telpa izskatītos, galvenais mērķis, uzturoties tajā, bija atrasties tuvāk dabai un gūt maksimālu baudu no tuvā kontakta ar to. Ar laiku par verandu sāka saukt nelielu, aukstu vasarnīcas tipa piebūvi pie mājas.
  2. Ziemas dārzs - nosaukums liecina par saistību ar augiem, kas siltumā pārziemo. Agrāk siltumnīcas tika būvētas pavisam tuvu pie dzīvojamās mājas, bet tad tās sāka veidot kā piebūves. Līdz ar to paaugstinājās prasības pret siltumnīcas izbūvi - tā sāka pārvērsties par dzīvojamo telpu, kurā bija silti un patīkami uzturēties aukstās dienās.
  3. Oranžērija – vieta nerūpnieciskai eksotisko augu, puķu audzēšanai. Vēsturiski šādas telpas tika veidotas eksotiskiem augiem, kas ievesti no ārzemēm. Piemēram, citronkokiem, kuriem radīja apstākļus izdzīvošanai, neskatoties uz atrašanās vietu.
  4. Akvarandum jeb virsbaseina konstrukcija- stiklota piebūve pie mājas, kurā atrodas baseins un atpūtas zona.

 

Sapnis par piebūvi

Vispirms saimniekam jāpārdomā, kam šis ziemas dārzs vajadzīgs. Vai tas kalpos kā māja augiem, vai būs kā dzīvojamās telpas paplašinājums, vai no vēja un lietus pasargāta vieta, kur pavadīt laiku tikai siltajā gadalaikā. Vai ziemas dārzam būs apkure. Varbūt stiklotā piebūve vajadzīga džakuzi ierīkošanai vai gleznotāja darbnīcai, varbūt – zvaigžņu pētīšanai. Pasakaina ir uz mājas balkona vai jumta izveidota stiklota guļamistaba.

Apsildāmo ziemas dārzu parasti aktīvi lieto deviņus mēnešus. Trīs vasaras mēnešus no tā uz dārzu pārvācas gan augi, gan cilvēki.

 

Vietas izvēle

Ziemas dārzam vispiemērotākās ir ēkas ziemeļu, austrumu un rietumu pusē. Dienvidu puse vasaras mēnešos padarīs šo telpu neizmantojamu. Arī augi tajā apdegs. Dienvidu puses stiklotajai būvei vajadzēs noēnojošas žalūzijas.

Stiklotās ēkas tuvumā nevajadzētu būt lieliem kokiem, lai uz seguma nekristu čiekuri, āboli, sausie zari, lapas un skujas. Tas apgrūtina tīrīšanu, turklāt vētras laikā var sabojāt jumtu.

Lai arī kāds būtu sapnis par stikloto piebūvi, tikai profesionāļi pateiks, vai tas īstenojams konkrētajā vietā.

 

Konstrukciju materiāls

Vispopulārākās ziemas dārziem ir alumīnija konstrukcijas. Taču šis materiāls ir dārgs un vada aukstumu.

Skaistā izskata dēļ daži piebūves kon­strukcijas darina no koka. Taču skaistums ir īslaicīgs – koks mitrumā bojājas, tas regulāri jāatjauno. Dažkārt bijuši gadījumi, kad, kokam deformējoties, jumta stikla pakete nokrīt uz grīdas. Koka konstrukcijas noteikti nederēs, ja telpā plānots palielināts mitrums, piemēram, telpaugi, baseins.

Latvijas apstākļiem piemērots variants cenas, izskata un klimata prasību ziņā ir konstrukcija, kur sānu daļas izgatavotas no PVC materiāla (līdzīgi kā plastmasas pakešu logi), bet jumta konstrukcijai veido alumīnija karkasu.

PVC materiālu var izgatavot vēlamajā tonī. Efektīgi izskatās, piemēram, konstrukcija ar koka faktūru. Toni var pieskaņot logu rāmjiem vai jumtam.

Ja ziemas dārzs nav kā atvērts istabas turpinājums, bet noslēgta telpa, augiem pietiks ar 10–12 grādu siltumu. Sevišķi labi tajā jutīsies citrus­augi, kamēlijas.

 

Seguma izvēle

Populārākais seguma materiāls ir rūdītais stikls. Tas ir izturīgs pret triecieniem. Sienām der 4 mm, jumtam – 6 mm biezs stikls.

Apkurināmam stikla dārzam vislabākās ir trīskāršās stikla logu paketes. Ja dārzs nav apkurināms, tam pietiks ar vienu stikla kārtu rāmī.

Laba (un mazliet lētāka) alternatīva stiklam ir polikarbonāts. Tas sevišķi labi piemērots jumtam un īpaši patīk augiem, bet nederēs, ja saimnieks plānojis skatīties zvaigznēs un mākoņos. Lai ziemas dārzs nelīdzinātos polikarbonāta siltumnīcai, jumtam labi izskatās bronzas toņa polikarbonāts. Tas, kura biezums ir 35 mm, siltumvadībā līdzinās dubulto stikla pakešu logam.

Patīkamu noskaņu telpas interjeram piešķir viegla materiāla aizkari. Tie arī mazina saules staru ietekmi, var radīt noslēgtu telpu. Logiem var pierīkot arī žalūzijas, taču tās ievērojami sadārdzina būves izmaksas.

 

Individuālais – labākais

Ir iegādājami gan gatavi ziemas dārzu moduļi, gan pasūtāmi pēc individuāla projekta. Tas ir vislabāk, jo katra ēka un novietojums ir atšķirīgs.

Jāņem arī vērā, ka lielākā daļa gatavo kon­strukciju ir tapušas zemēs ar siltāku klimatu un mazāk nokrišņiem nekā Latvijā. Nereti tās pat nav paredzēts aprīkot ar notekcaurulēm lietusūdenim. Arī konstrukcijas var būt par trauslu bagātīgi sniegotai ziemai.

 

Saimnieka mājasdarbi

Lai ietaupītu izmaksas, prasmīgs saimnieks var sagatavot pamatus un segumu vietai, uz kuras tiks uzlikta stiklotā konstrukcija. Taču, pirms to dara, ieteicams konsultēties ar ziemas dārzu izgatavotāju. Teorētiski uzlikt konstrukciju var uz jebkādas virsmas, taču tā var radīt problēmas lietošanas laikā. Piemēram, koka seguma grīda mitrā laikā piebriest, mazliet deformējot konstrukciju, un stikla durvis vairs brīvi nebīdās.

Projektējot stikloto terasi vai ziemas dārzu, vispirms izstrādā skici. Nofotografē māju no visām pusēm. Derētu uzņemt arī skatu, kas pavērsies no stiklotā namiņa. Varbūt kādu sienu, kas vērsta pret kaimiņiem vai ielu, būs prātīgāk izgatavot no blīva materiāla vai stiklu jau laikus apstrādāt ar speciālām aizsargplēvēm (piemēram, lai no ārpuses neredz, kas notiek iekšā, bet no iekšas uz āru – redz). Varbūt uz jumta vajadzīga speciāla aizsargplēve pret tiešiem saules stariem, kas laiž cauri augiem tīkama spektra gaismu.

Pirms darbu sācis profesionālis, pats saimnieks jau uz fotogrāfijas var pamēģināt uzskicēt dažādus apjomus, jumta formas.

 

Apkurināmo vai auksto

Visdārgākie gan būvniecības, gan lietošanas ziņā ir apsildāmie ziemas dārzi. Taču rezultātā var iegūt papildu dzīvojamo platību, kurā lieliski jūtas arī augi. Sevišķi ziemā tīkami jūtams šis kontrasts starp zaļumu iekšā un balti sniegoto dārzu.

Neapkurināmā ziemas dārzā cilvēks var tīkami uzturēties no agra pavasara līdz novembrim. Augiem tādā būs labi īsāku laiku – tas ir periods, kad āra temperatūra turas stabili plusos.

Taču pat neapkurināms ziemas dārzs ēkai rada ievērojamus siltuma ietaupījumus. Tiklīdz saule sāks spīdēt ilgāk, tas iesils kā vasarā (ja neatrodas ziemeļu pusē). Tad varēs atvērt durvis un laist siltumu iekšā dzīvojamajās telpās. Arī tad, ja stiklotā būve atradīsies pirms ieejas durvīm, tā aizturēs sala un vēja iekļūšanu istabā. Turklāt priekšnamu var izmantot kā improvizētu siltumnīcu stādu audzēšanai pavasarī.

Ja ziemas dārzs ir apkurināms, tā būs mīļākā vieta ziemas mēnešos. Taču arī neapkurināmais izmantojams ziemā. Piemēram, ja tajā ievieto infrasarkano staru sildītāju vai iekurina kamīnu, dārzs iesils pietiekami, lai tajā varētu sarīkot ballīti.

Tīkams aizvējš ir ziemas dārzs vai stiklota terase, kas atrodas pirts durvju priekšā. Nav jāuztraucas, ka kāds svešinieks redzēs plikumus, jo, tiklīdz pirts durvis atveras, logi aizsvīst.

 

Augu izvēle

Labi jāapdomā augu izvēle ziemas dārzam. Ja augu kolekcija ir liela, iespējams, ziemas dārzā būs nepieciešama automātiskā klimata kontrole. Tropu augiem nepieciešams liels gaisa mitrums, tāpēc telpā, kur ir daudz šādu mitrumu mīlošu augu, cilvēks jūtas kā pirtī un nevar tajā ilgi uzturēties. Mitrumā cieš arī mēbeles un tekstilijas, uz sienām, griestiem krājas kondensāts. Piemērotāki ziemas dārziem ir subtropu vai tuksnešu zonas augi.

Dažkārt ziemas dārzā tiek iemitinātas arī dažādas dzīvas radības - putni, zivis, tauriņi, abinieki.

Jebkura veida ziemas dārziem nepieciešamas notekas nokrišņu ūdens aizvadīšanai, tās pasargā fasādes stiklus no netīrumiem, ko atnes lietus; neļauj izskalot pamatus; neļauj notraipīt blakus esošās ēkas sienas.

 

Aptuvenās izmaksas

Precīzu ziemas dārza cenu nevar nosaukt, jo katrs projekts ir individuāls. Taču ar vismaz diviem tūkstošiem eiro jārēķinās, ja plānots pagatavot vienkāršu neapkurināmu ziemas dārzu. Dažkārt gatavotāji sauc konkrētas izmaksas par vienu kvadrātmetru, taču tas visbiežāk ir reklāmas triks. Nevar aprēķināt cenu, neredzot konkrēto situāciju.

Katrai ēkai var atrast arī visizdevīgāko variantu, lai samazinātu stiklotās konstrukcijas izmaksas, piemēram, veidot tikai divas sienas un jumtu mājas L veida stūrī, iestiklot jau esošu terasi.

 

Ziemas dārza galvenās priekšrocības:

  • dzīvojamās platības paplašināšana;
  • iespēja atrasties tuvāk dabai, tai pašā laikā būt pasargātam no ārējo apstākļu ietekmes;
  • tiek veidota atsevišķa, īpaša atpūtas vieta, kur var pavadīt laiku, piemēram, guļot uz dīvāna un lūkojoties zvaigznēs.

Skaistākajos dārzos netrūkst dažādu augu, dekoratīvo krūmu, koku, kā arī skaistu taciņu un atpūtas stūrīšu. Kādi zelta padomi un galvenie aspekti jāņem vērā, lai plānotu sava dārza izveidi? Par to uzzināsiet šajā rakstā.

Pēdējos gados par teritoriju plānošanu un apzaļumošanas projektiem diezgan daudz gan runāts, gan rakstīts. Pašreiz, kad aiz loga vēl sniegs un sals, ir īstais laiks sākt pārdomāt, kā labāk iekārtot dārzu un pagalmu. Ja zemesgabals pagaidām vēl tukšs, vai arī māja tikko uzcelta, varam brīvāk ļaut vaļu fantāzijai, būs jārēķinās tikai ar kopējiem vietas ģeogrāfiskajiem faktoriem. Sarežģītāk plānot, ja iegādāta māja, kurā kāds jau dzīvojis un kaut ko sastādījis ap to, vai arī vienkārši apnicis ierastais skats pa logu.

Dārza plānošanu, protams, var uzticēt speciālistam, taču, ja vien esat apveltīts ar iztēli un varat apzināt, kādi augi jums patīk un ko vēlaties dārzā pasākt, savu piemājas dārzu varat izplānot paši.

Kādi faktori jāņem vērā, plānojot savu dārzu

Vispirms jāizvērtē, kāda ir kopējā ainava, kas redzama ap zemesgabalu, kā arī jāsaprot, vai spēsiet nodrošināt pietiekamus naudas līdzekļus, lai nebūtu jāņem patēriņa kredīts. Tas jāņem vērā gan tukšā vietā, gan pārveidojamā dārzā. Varbūt netālu ir mežmala, kas dod paēnu dārza teritorijai un ietekmē augsnes sastāvu. Varbūt ir īpatnējs reljefs – kalns, ieleja, upmala, novadgrāvis, pauguriņi – to visu, protams, var nolīdzināt un pārveidot, bet var arī veiksmīgi izmantot interesanta dārza izveidē. No reljefa lielā mērā atkarīgs arī dārza kopējais apgaismojums – ziemeļu nogāze būs jāplāno savādāk, nekā saulaina dienvidu ieplaka.

Jārēķinās arī ar kaimiņiem

Jārēķinās arī ar kaimiņu mājām, ja zemesgabals ir apdzīvotā vietā. Labāk, ja kaimiņi jau sabūvējušies – tad ir skaidrs, ko no viņiem var sagaidīt, un nebūs nepatīkami pārsteigumi, kad mūsu saulainajam akmens dārzam kāds netālu piestādīs kastaņkoku rindu. Reizēm jārēķinās ar kaimiņu saimniecisko darbību – šķūnīšiem, suņiem, varbūt mājlopiem vai tehniku. Ja kaimiņu gabali vēl tukši, varbūt iespējams noskaidrot vismaz to, kurā galā viņi taisās māju būvēt. Vecā dārzā pirms plānošanas jāizvērtē tajā augošie kokaugi – droši vien, ka daļu ir vēlams atstāt, bet parasti atrodas arī koki, no kuriem nolemjam šķirties.

Ģeogrāfiskie faktori.

Augsnes sastāvs var būt ļoti dažāds arī vienā nelielā gabalā. Pamatgrunts Latvijā mēdz būt smilts, smilšmāls, māls vai mālsmilts, mežainā vietā virskārta būs kūdraina, retāk ieplakās var būt melnzeme. Ja gabals ir jauns un tukšs, nošķūrējot velēnu pēc būvdarbiem, parasti paliek diezgan neauglīgs, nezāļains gabals. Tad ar pamatgrunti nav ko daudz rēķināties, tāpat melnzeme tiks vesta virsū. Ja izrādās, ka ir kūdraināka vai melnzemi saturoša augsne – to gan vajadzētu izmantot. Vecā dārzā augsne parasti ir samērā auglīga, bet var būt ļoti nezāļaina.

Svarīgs faktors, ko grūti mainīt, ir augsnes irdenums un ūdens caurlaidība. Ja apakšslānis būs blīvs māls, pa virsu var vest melnzemi pat metru – tāpat krāsies mitrums, ja nebūs ierīkota drenāža. Virs jūrmalas kāpu smilts gluži otrādi – ūdens augsnē neturēsies, dabīgu dīķi ierīkot vispār nav iespējams. Jārēķinās arī ar gruntsūdens augstumu dažādos gadalaikos – ir vietas, kas pavasaros mēdz pārpurvoties, citur vasarā ūdens pat akās pazūd. Mitrā vietā jau laikus jāieplāno ūdens novadīšanas sistēma – grāvīši, kas novada ūdeni kādā akā, dīķī vai centrālā novadgrāvī. Grāvīšus var izmantot kā dekoratīvu dārza elementu – krastos ieaudzēt mitrummīlošos piekrastes augus, pār tiem sabūvēt dekoratīvus tiltiņus, aizsargsētiņas, un sastādīt nokarenās formas kokaugus.

Pie ģeogrāfiskiem faktoriem jāmin arī valdošie vēji, īpaši nozīmīgi tie ir piejūras rajonos. Ja vieta ir atklāta un vējaina, parasti paveras skaista ainava, bet dārzā uzturēties nebūs mājīgi. Šādās vietās plānojot teritoriju, jāpiedomā pie vēja aizsargstādījumiem vai dekoratīvām sienām. Tuvu jūrai vēju jūt pat starp kokiem , toties jūras veselīgais gaiss šo trūkumu kompensē. Reizēm atpūtas zonu aizvējā ierīko tieši pie mājas, vai arī izmanto esošo reljefu – no mājas kalnā paveras plašs skats uz pļavām, bet nogāzē ierīkotas puķu dobes un atpūtas stūrītis.

Debespuses svarīgas kā māju ieprojektējot, tā arī augus izvietojot. Tās ietekmē gan apgaismojumu dažādās diennakts stundās, gan vēja asumu, gan arī nedaudz temperatūru. Saimniecības ēkas un šķūņus ērti izvietot ziemeļu pusē, kas citādi nav ērti izmantojama. Pie viena šķūnītis radīs aizvēju, tā dienvidu sienu var izmantot āra darbiem vai atpūtas stūrītim. Toties dienvidu saulē negribēs augt daudzas rododendru un skujeņu sugas, tās labāk izvietot citās dārza pusēs.

Zonējums

Zonējums ir pamats jebkuras teritorijas plānošanai. Ir dažas lietas, kam jāatvēl vieta jebkurā plānojumā – ērta ieeja mājā, saimnieciskais stūris, vieta automašīnai (ja nav automašīnas, vienalga jāpadomā par ērtu piebraukšanu ciemiņiem, ārstam vai kādai citai automašīnai).

Ieeju dārzā un mājā var akcentēt visdažādākajos veidos, vai arī veidot neuzkrītošu, bet funkcionālu. Virs ieejas var izveidot metāla, koka vai zaļu augošu arku, akcentēt to ar kādu lielāku akmeni, dekoratīvu koku, laternu vai vārtu stabu. Veidojot apstādījumus pie ieejas teritorijā, jārēķinās, ka ziemā šī ir vieta, kur regulāri tiek tīrīts sniegs – tiem nevajadzētu traucēt sniega šķūrēšanai, kā arī tie nedrīkst ciest zem sašķūrētajām kupenām.

Ceļa segumu veidi pieejami visdažādākie – no grants un oļiem līdz visdažādākajiem bruģakmeņiem un dekoratīvajām plātnēm. Interesanti izskatās koka bruģis – no vertikāli liktiem impregnētiem baļķīšiem vai horizontālām brusām. Mazpilsētas ainavā labi iederas ķieģeļu klājuma celiņi. Izvēloties ceļa platumu un segumu, jāparedz, kas pa to pārvietosies.

Ap katru māju notiek kaut minimāla saimnieciskā darbība – pat ja ir tikai zāliens ar dažiem kokiem, jāparedz, kur tiks glabāta nopļautā zāle un kritušās lapas, kā arī darbarīki. Ja māja tiek autonomi kurināta, jāparedz vieta kurināmā glabāšanai un piegādei – malkas šķūnis, gāzes vai šķidrā kurināmā tvertne. Lielāka saimnieciskā daļa būs vajadzīga , ja tiek izmantota speciāla dārza tehnika, vai veikti kādi specifiski darbi. Jo nozīmīgāka paredzama saimnieciskā darbība, jo rūpīgāk jāpadomā par šīs zonas vizuālu nodalīšanu no dekoratīvās un atpūtas zonas.

Atpūtas zona paredzama gandrīz katrā dārzā. Atpūtas vietu cilvēki mēdz ierīkot attālākā dārza malā, nostāk no garāmgājēju un svešinieku acīm, vai paslēpt aiz kāda dzīvžoga, aizslietņa, krūmu grupas.

Savas korekcijas dārzā ievieš mājdzīvnieki, īpaši jau suņi. Ja suns dzīvos konkrētā vietā – pie ķēdes vai voljerā, tam jāparedz pietiekami liela vieta, lai dzīvnieks varētu izkustēties. Suņa vietai jābūt netālu no ieejas, lai dzīvnieks redz nākam un ejam saimnieku un viesus, taču tā, lai netraucētu pārvietoties cilvēkiem un automašīnām.

Dārza zonas vizuāli var dabiski pāriet viena otrā, kā arī var būt atdalītas ar zemiem dzīvžogiem, dekoratīvām sētiņām, akmeņu krāvumiem vai mūrīšiem.

Dārza stils

Ja reiz plānojam dārzu, jāpadomā par stilu, kādā tas tiks ierīkots. Pamatlikums ir tāds, ka dārza stilam jābūt pieskaņotam mājas stilam, un, protams, dārza īpašnieka gaumei un dzīvesveidam.

Galvenie akcenti dārzā

Galvenie akcenti dārzā ir ēkas un koki. To izvietojums jāpārdomā visrūpīgāk, jo vēlāk ko mainīt būs grūti. Arī koku pārstādīt veiksmīgi var vēl pirmos piecus gadus pēc iestādīšanas, vēlāk tas var arī neizdoties. Nozīmīgi akcenti teritorijā var būt arī akas vinda, lapene, grava, liels akmens, dārza kamīns, baseins vai ūdenskritums. Jāraugās, lai visi augstie un nozīmīgie veidojumi būtu pamanāmi no vietām, no kurām uz tos paredzēts vērot.

Sīkākas detaļas un atsevišķas dobes var arī speciāli neplānot, tikai izdomāt stādāmo augu sarakstu, ievērojot katra auga augstumu un vietu, ko tas aizņem platumā. Ja tomēr gribat saplānot arī dobes, tās ērtāk būs zīmēt lielākā mērogā uz atsevišķas lapas.

Galvenokārt būtu jāplāno:

Apstādījumi pie ēkām

Apkārt ēkām un pie mājas var stādīt ne tikai dažādas puķes, bet arī košumkrūmus un nelielus kociņus. Tie "mīkstinās" ēkas izskatu, proti, nosegs stūrus, notekcaurules un arī vietas, kas varbūt ne visai labi izskatās. Tikai der ņemt vērā, ka tie jāstāda tā, lai netraucētu pašai ēkai, piemēram, lai koks nebojātu pamatus vai tā saknes "neizcilātu" gaumīgās taciņas gar māju, neaizsegtu logus vai durvis, kad tas ir pilnībā izaudzis. Ļoti skaisti pie mājas izskatās mūžzaļie augi, kas priecē ar savu krāšņumu visu gadu.

Koku izvietojums

Koki dārzā ir izvēlas rūpīgi. Jāizvērtē koka augstums, platums, kad tas izaug, to, vai vēlies mūžzaļos kokus vai lapu koku, kas ik gadu rudenī liek krietni pastrādāt pie lapu grābšanas. Tāpat svarīgs priekšnoteikums ir tas, vai izvēlētajam kokam dārzā ir atbilstoši augšanas apstākļi un arī derīga augsne.

Košumkrūmi

Dārzos iecienīti arī dažādi košumkrūmi. Nelielie krūmiņi ir iecienīti tieši stādīšanai gar puķu dobju malām un puķu dobju viducī, kur tie veido skaistas kupenas. Izvēloties krūmu, apsveriet to, kādu tieši vēlaties, proti, krūmiņu bez ogām vai ziediem, vai arī ar. Tāpat svarīgi ir izpētīt to, kad augs ziedēs, kādā krāsā tam dažādos gadalaikos būs lapas, kādas ir audzēšanas prasības un citus svarīgus aspektus. Arī košumkrūmi iedalās divās grupās – mūžzaļajos un lapu.

Augi, kas nosedz augsni

Dārzā ļoti skaisti un gaumīgi izskatās augi, kas nosedz augsni, piemēram, sedzējaugi. Tā kā tie mēdz izplesties, labāk šādus augus stādīt vietās, kur dārzā nav intensīva "satiksme", proti, ja tos stādīs gar taciņām, tad nāksies augu regulāri apcirpt, lai savaldītu tā vēlmi plesties plašumā. Šādi augi arī patiks tiem, kuriem ravēšana nav lielā cieņā. Kad izvēlies šo augu, noskaidro visu par tā augšanas prasībām, kā arī tā sadzīvošanu ar citiem augiem, proti, kurus labāk stādīt vai nestādīt blakus. Ieteicams stādīt efejas, hostas, maijpuķītes, galotnes pahisandru, kadiķus un mazo kapmirti. Vēl savā dārzā vari iestādīt orčuna segliņu, kuram ir skaistas lapas, dammera klinteni un forčuna segliņu.

Viengadīgie un daudzgadīgie augi

Daudzgadīgie augi mūs ar savu skaistumu priecē gadu no gada. Tie, protams, nav nekāds lētais prieks, jo nereti daudzgadīgie augi maksā krietnu naudas summu, bet laika gaitā tā var pamatīgi ietaupīt, jo tomēr augu nepērkam vienai sezonai. Savukārt viengadīgie augi ir lētāki, bet tie priecēs ar savu skaistumu tikai vienu sezonu. Protams, ir gadījumi, ka augu var pārziemināt arī nākamajai sezonai, bet eksperti ir vairākkārt norādījuši, ka augam var piemesties dažādas kaites. Turklāt – tas nākamgad var neziedēt tik skaisti. Izvēloties daudzgadīgo augu, ne tikai jānoskaidro par tā audzēšanas prasībām, bet arī viss par tā pārziemināšanu. Atceries viengadīgos augus vari miksēt arī ar daudzgadīgajiem, proti, stādīt tos blakus.

Vīteņaugi

Dārzs nav iedomājams arī bez vīteņaugiem, kas apvij ne tikai ēkas fasādes, bet arī kokus, arkas, stabus un žogus. Vīteņaugi dārzam piešķir zaļumu, kā arī piesaista viesu interesi. Tie ļoti labi iederas gan lielos, gan mazākos dārzos, kā arī tie ir palīgs, lai nosegtu kādas nepilnības.

Vizualizācijas

Plānojot dārzus ,mēdz zīmēt vizualizācijas – zīmējumus perspektīvā, kas attēlo plānojamo vietu pēc 5-10 gadiem kādā no gadalaikiem. Vizualizācijās ir vērts ietvert kokaugus, krūmājus un citus lielāka izmēra elementus, kas ir paredzami un daudzmaz nemainīgi gadu gaitā. Dobēm tik detalizēts attēlojums parasti nav vajadzīgs, jo tās ir ļoti mainīgas gadu no gada un arī vienas sezonas laikā.

Galvenais, plānojot savu dārzu, ir idejas un radoša pieeja, kā arī savu praktisko un finansiālo iespēju apzināšanās. Ne viss ieplānotais noteikti jāierīko uzreiz, dārzs var tapt pamazām, gadu no gada kaut ko piestādot un labiekārtojot, taču svarīgi apjaust vadlīnijas, galveno zonējumu un lielākos akcentus, ko papildināt ar sirdi un skatu priecējošiem ziediem un stādiem. Raksts tapis sadarbībās ar NAUDASKOKS.

Blenderis - ir ārkārtīgi lietderīga virtuves iekārta. Lai gan blenderi var izmantot ļoti dažādu ēdienu pagatavošanai, ne visi modeļi vienlīdz labi derēs gan augļu un dārzeņu smalcināšanai, gan arī mērču un krēmzupu pagatavošanai. Tāpēc izvēloties blenderi, jāņem vērā katra blendera priekšrocības un savas vajadzības. Par to šajā rakstā.

Blenderu veidi

Rokas blenderis – izdevīgs, ja virtuvē maz vietas vai ēdiens jāgatavo lielā apjomā.

Galda blenderis – derēs, ja gribi stacionāru ierīci, ar ko pagatavot daudzveidīgu ēdienu nelielās porcijās.

Universālais blenderis (biežāk atrodams pie rokas blenderiem, bet ar bagātīgu komplektāciju) – izvēlies, ja gribi gatavot daudzveidīgu ēdienu, bet nevēlies stacionāru ierīci.

Blenderis, kas iekļauts virtuves kombainā, – pirkt virtuves kombainu tikai blendera dēļ, protams, nav prāta darbs, bet, ja esi ieplānojusi iegādāties virtuves kombainu, tad gan noteikti izvēlies tādu, kura komplektācijā ir blenderis.

Kas jāņem vērā, pērkot blenderi

Pērkot blenderi, vienmēr jānovērtē tā krūzes materiāls un kvalitāte, bez šaubām ir jāvērtē arī cena, lai nebūtu jāņem ātrais kredīts jeb kā tod dēvē igaunijā, kiirlaen kohe kätte. Ja blenderi lieto bieži, krūze ātri nolietojas un nereti arī saplīst, lai cik izturīga būtu. Tāpēc jau pērkot ir noderīgi uzzināt, vai komplektā esošo trauku iespējams iegādāties arī atsevišķi un cik tas maksā. Dažreiz trauka izmaksas ir neadekvāti augstas, tad labāk izvēlēties blenderi ar trauku no vienkāršāka materiāla. Vienmēr paturu prātā sava tēva padomu – pirkt tikai kvalitatīvus darbarīkus. Blenderis ir ierīce, ko lieto bieži, vismaz manās mājās. Tāpēc uzskatu, ka ir lietderīgi ieguldīt naudu kvalitatīvā ierīcē ar pietiekami lielu jaudu un labiem nažiem. Protams, tas nozīmē, ka arī cena būs virs vidējās. No papildaprīkojuma svarīga ir pulsārā poga – bez tās neiztikt, ja blendē karstu ēdienu galda blenderī vai ja blendēšanu nepieciešams mazliet piebremzēt. Izvēloties jebkuru blenderi, noteikti jāpārliecinās, cik ērti to būs tīrīt. Vislabāk pirms došanās uz veikalu mazliet papētīt konkrētu blenderu modeļus un to salīdzinājumus internetā. Ko labāk izvēlēties – rokas vai galda blenderi? Lielā ģimenē ērtāks ir stacionārs blenderis – tas nav katru reizi jāpako iekšā un ārā, turklāt gandrīz visām ierīcēm krūze ir pietiekami liela, lai pagatavotu, piemēram, rīta kokteili gan bērniem, gan vecākiem.

Kam jāpievērš uzmanība?

Asmeņi 

Jāraugās, lai asmeņi atrastos iespējami tuvāk krūzes pamatnei, tas nodrošinās vienmērīgāku un kvalitatīvāku sakulšanu. Tāpat būtisks ir asmeņu skaits – optimāli smūtija blenderim ir četri krusteniski izvietoti asmeņi, bet ir modeļi arī ar sešiem asmeņiem. Labāk, ja asmeņi ir plānāki, tad tie lielākoties ir arī asāki. Un vēl – ja asmeņu ir mazāk, labāk, ka tie ir nevis taisni, bet gan ieliekti, kas nodrošina labāku smalcināšanu un samaltās masas mešanu augšup. Vēl jāzina, ka tiem blenderiem, kuri īpaši paredzēti ledus smalcināšanai, asmeņi mēdz būt biezāki un ar robiņiem – jāteic gan, ka tie ne tik labi sasmalcina mīkstus produktus.

Jauda un apgriezieni 

Pircēji bieži vien blenderi un citas elektroierīces izvēlas pēc norādītās motora jaudas, bet speciālisti par optimālu uzskata blenderi ar 600–700 W jaudu. Stacionārajiem blenderiem ar krūzi parasti jauda ir plašā amplitūdā 250–2200 W. Taču jauda šiem blenderiem nav vienīgais rādītājs – svarīgs ir arī apgriezienu skaits, proti, cik ātri griežas asmens, un tas nav tas pats, kas motora jauda! Problēma gan ir tāda, ka lielākajai daļai modeļu apgriezienu skaits nav norādīts, tāpēc var gadīties, ka lētāks blenderis ar mazāku jaudu samaļ sastāvdaļas pat ļoti labi. Salīdzinoši – rokas blenderiem jauda ir atbilstošāka apgriezienu skaitam minūtē, proti, ja norādītā jauda rokas blenderim ir 500–800 W, ir gandrīz droši, ka tas būs labs palīgs virtuvē.

Krūze

Labāka ir stikla krūze, jo plastmasas krūze ar laiku var gan iekrāsoties no kāda produkta, gan pievilkties ar kādu aromātu, gan saskrāpēties. Stikls tādā ziņā ir krietni vieglāk kopjams, un visas minētās plastmasas problēmas uz šo materiālu neattiecas. Vienīgais teorētiskais mīnuss ir tas, ka stikls var saplīst, taču blenderu krūzes parasti ir no bieza un izturīga stikla. Svarīgs ir arī vāciņš, labāk, ja tas pieguļ cieši, citādi var gadīties, ka, blendējot pilnu krūzi, šķidrums gar vāciņa malām tek laukā.

Režīmi

Vienkāršākajiem modeļiem parasti ir divi režīmi – lēnāks un ātrāks. Vēl ir arī pulsa funkcija – nospiežot to, blenderis darbojas, ja atlaiž, izslēdzas. Vēl ir smalkāki modeļi, kuriem var elektroniski ieregulēt dažādus režīmus – piemēram, smūtijs, biezzupa, ledus smalcināšana u. c., un blenderis pats ieregulē attiecīgos apgriezienus.

Kādi ir blenderu aksesuāri?

Daudziem blenderiem komplektā klāt nāk aksesuāri, kuri ļauj paplašināt izmantošanas iespējas, piemēram:

  • Papildu trauki, glāzes un tvertnes;
  • Speciālas krūzes, kuras var uzreiz paņemt sev līdzi (piemēram, lai paņemtu tikko pagatavotu smūtiju rīta skrējienā);
  • Palīgierīce sagriešanai kubiciņos (paātrinās un atvieglos salātu pagatavošanu);
  • Maināmi vāciņi, kuri atvieglo dažādu maisījumu pagatavošanu;
  • Glāzes sulu spiešanai, kuras ļauj viegli atdalīt sulu no biezumiem un rezultātā iegūt tīru, skaistu maisījumu.

Pievērsiet uzmanību uzgaļiem

Komplektā parasti ietilpst uzgaļu komplekts, kuru var izmantot dažādiem mērķiem. Bagāts uzgaļu komplekts var pietuvināt blendera funkcionalitāti īstam virtuves kombainam. Starp populāro uzgaļu tipiem var atrast šādus:

  • Dažādu izmēru un formu maināmie naži;
  • Stampiņas sakulšanai;
  • Ledus smalcinātāji;
  • Kafijas maļamie naži.

Ierīces ar vairākiem uzgaļiem ļaus jums veikt daudz dažādu darbību ar produktiem un būtiski atvieglos to pagatavošanas procesu. Avots: https://starcred.ee/

Saglabāt matus labā stāvoklī palīdz pareizi un matu tipam atbilstīgi piemeklēti kosmētikas līdzekļi: šampūni, balzami, kondicionieri, serumi un maskas. Šampūns ir viens no svarīgākajiem un pamata matu kopšanas līdzekļiem. Tieši tāpēc ir tik svarīgi pareizi izdarīt savu izvēli, sameklēt vispiemērotākos līdzekļus. Katrs no mums var izmantot tikai noteiktu šampūnu. Ar nepareizu kosmētikas izvēli var parādīties blaugznas, kā arī raksturīgā nieze, samazināties cirtu apjoms.

Kā izvēlēties pareizo šampūnu - sarežģīts jautājums. Starp vairāk nekā simts šampūniem šodien ir ļoti grūti atrast pareizo. Un tas nenozīmē, ka dārgs reklamētais šampūns būs labāks un noderīgāks par lētu.

Matu un galvas ādas stāvoklis

Lai noskaidrotu, kādā stāvoklī ir mati, vispirms jāpārbauda galvas āda. Viens no iemesliem, kāpēc tie slikti izskatās, var būt nepietiekama kopšana, tomēr šis iemesls var būt otršķirīgs. Galvenā vaina meklējama sausajā un nabadzīgajā galvas ādā. Tāpat kā sejas āda, tā var būt taukaina, sausa un normāla.

Matu sakni jeb sīpolu apņem tauku dziedzeri, kuri izdala sebumu (taukus), kas veido dabisku galvas ādas aizsargslāni. To daudzums ir individuāls – vienam ap sīpolu var būt trīs dziedzeri, otram – desmit un vairāk. Tādā gadījumā vienam ir normāla galvas āda, citam – taukaina.

Matu stāvokli ietekmē arī apkārtējās vides negatīvie faktori un neveselīgs dzīvesveids: piesārņots gaiss, hlorēts ūdens, karsta vasaras saule un ziemas sals, regulāra peldbaseina un saunas apmeklēšana, stress, nepareizs uzturs (trekni, saldi un asi ēdieni) un nevērīga attieksme pret matu kopšanu, kad tos mazgā ar nepiemērotu šampūnu un nelieto kondicionieri. 

Taukaini mati

Šāda tipa matus gribas mazgāt katru dienu, jo tie ātri taukojas, salīp šķipsnās, zaudē spīdumu un kuplumu. Tos var mazgāt bieži, taču jāatceras, ka šādā pārslodzē tiek izjaukts ādas skābju un sāļu līdzsvars, un galvas ādas tauku dziedzeri, lai to atjaunotu, sāk strādāt vēl intensīvāk – mati taukojas ātrāk.

Ja mati un galvas āda ir veselīgi, var lietot masu produkciju, bet, ja ir kādas problēmas, jālieto profesionālais šampūns, kas palīdz novērst matu izkrišanu, piešķir tiem apjomu un spīdumu.

Šampūns sastāv no trim komponentu grupām: detergenta – putojošas vielas, mitrinošas vielas un apjomu piešķirošas vielas. Profesionālajos šampūnos detergentu izvēlas maksimāli dārgu un kvalitatīvu, tādu, kas nekaitē matiem. Tas uzputo šampūnu, matus atbrīvo no taukiem, taču nesausina. Masu produkcijas šampūnos izmanto lētu detergentu. Ja salīdzina vienas un tās pašas ražotājfirmas profesionālos un neprofesionālos šampūnus, detergents, kas ir trauku mazgāšanas līdzeklī, ir identisks ar detergentu – putojošo vielu, kas ir neprofesionālā šampūna sastāvā.

Tomēr arī profesionālā matu kosmētika nav panaceja. Ja, to lietojot, nav gaidītā rezultāta, jāvēršas pie trihologa (matu ārsta), lai noskaidrotu, kas izraisa vienu vai otru matu un galvas ādas bojājumu (blaug­znas, matu izkrišana u.c.). Pēc tam aptiekā vajadzēs iegādāties ārstniecisku šampūnu.

Sausi mati

Tie parasti liecina par pro­blemātisku galvas ādu, jo tauku dziedzeri izstrādā maz ādas tauku. Ja matiem trūkst dabisku taukvielu, tie zaudē elastību, mirdzumu un dzīvīgumu, kļūst plāni, bet galvas āda sāk lobīties.

Ja mati jau no dabas ir sausi, vasaras režīmā – saulē, vējā, jūras ūdenī – tie tiek traumēti vēl vairāk, jo nepaspēj atgūt zaudēto mitrumu un atjaunot aizsargkārtu, kas ļauj matam būt elastīgam un izturīgam. Šādā reizē obligāts būs saudzējošs maigas iedarbības šampūns bojātiem matiem ar kolagēnu vai keratīnu, kas it kā salīmē bojātās mata vietas, atjauno elastību un satur eļļas piedevas, piemēram, avokado, dadžu vai kādu citu.

Keratīns sakopj mata virsējo slāni, savukārt proteīns iedarbojas uz dziļākiem slāņiem mata iekšienē.

Pēc mazgāšanas lieto balzamu un kondicionieri, kas sakārto mazgāšanas procesā atvērtās matu zvīņas un ļauj matiem saglabāt mitrumu un elastību. Ieteicamāki ir atsevišķi līdzekļi, nevis divi vai trīs vienā.

Ja mati ir krāsoti, tie straujāk zaudē mitrumu un elastību. Gan šajā gadījumā, gan tad, ja likti ilgviļņi, obligāti jālieto šampūns ķīmiski apstrādātiem un bojātiem matiem. Lai arī mūsdienās ķīmisko ilgviļņu sastāvi matu struktūru nebojā, tomēr pēc šīm manipulācijām mati un galvas āda ir saņēmuši pamatīgu pārslodzi, un ir svarīgi atjaunot pH līmeni (ādai no dabas jābūt nedaudz skābai, bet pēc ilgviļņiem pH mainās uz sārmainu).

Ja tavi mati ir veselīgi, izvēlies apjomu piešķirošu šampūnu, kas tos padarīs mazāk smagnējus un vairāk kuplus.

Matu attīrīšana

Dziļi attīrošs šampūns laiku pa laikam nepieciešams pat veselīgāko matu īpašniecēm. Tas attīrīs galvas ādu, kā arī matu šķiedras no tajos nogulsnējušiem kosmētikas līdzekļiem, kas traucē citu produktu iedarbībai.

Cik ilgs ir šampūna mūžs?

Šampūni ir derīgi apmēram divus gadus. Pēc tam to iedarbība zūd, izdaloties arī kaitīgām ķīmiskām vielām.

Sausais šampūns vislabāk iedarbojas naktī

Ja matu mazgāšanai nav laika, ieklāj matos sauso šampūnu uz nakti. Tādējādi tas uzsūksies labāk, veicinot arī matu apjomu.

Ko iesākt, ja šampūna nav?

Ja mati netīri, bet pie rokas nav šampūna, pagatavo to pats! Sajauc sodu, etiķi un ūdeni, iegūstot masu, ko ieklāt matos. Tā likvidēs nepatīkamu aromātu un taukus, bez tam – tieši šīs sastāvdaļas atrodamas veikalos nopērkamajos kosmētikas līdzekļos.

Noderīgi zināt

Pirms mazgāšanas matus rūpīgi izsukā, lai no tiem atdalītu blaugznas un pārpalikumus no matu veidošanas līdzekļiem.

Nav ieteicams mazgāt ar pārāk karstu ūdeni. Jo taukaināki mati, jo ūdenim jābūt vēsākam. Lai izšķīdinātu taukus un iznīcinātu netīrumus, vēlamā ūdens temperatūra ir no 38 līdz 40 °C. Pārāk karsts ūdens bojās matus, savukārt auksts neļaus izskalot putas. Izvēlies remdenu ūdeni, matu mazgāšanas beigās noskalojot tos ar vēsu ūdens strūklu.

  • Šampūnu nevajag liet uz matiem, bet plaukstās un tad iemasēt galvas ādā. Izskalojot tas nokļūs uz matiem visā to garumā.
  • Mazgājot matus, jāizmanto ne tikai šampūns, bet arī matu tipam atbilstīgs kondicionieris vai balzams. Tie uzlabo matu struktūru, pēc mazgāšanas aizver matu zvīņas un atvieglo ķemmēšanu.
  • Slapjie mati jāizspaida maigi, nevis jāžņaudza un intensīvi jāberž ar dvieli, jo tā atvērtās matu zvīņas tiek traumētas vēl vairāk. Laika gaitā mati kļūst trausli un lūst.
  • Slapjus matus nav ieteicams ķemmēt, jo tie vairāk stiepjas un pārtrūkst. Vislabāk ļaut izžūt pašiem. Ja nu tam nav laika, tad vismaz jāfēno ar vēsa gaisa strūklu.

Viena vislabākā dīvāna nav, bet ir vairāki būtiski aspekti, ko vajadzētu ņemt vērā, izvēloties savu ideālo dīvānu. Lai dīvāns kalpotu ilgi, apmierinātu visas vajadzības un būtu piemērots tieši jūsu paradumiem un dzīvesveidam, jums var noderēt  ieteikumi un praktiskie padomi, kurus atradīsiet šajā rakstā.

Viena no būtiskajām mēbelēm mājoklī ir dīvāns. Bieži vien tas ir viesistabas vai dzīvojamās istabas dīvāns, reizēm arī guļamistabā kā gultu izvēlamies dīvānu (jo tā ir ērtāk, funkcionālāk un sanāk ietaupīt vietu telpā). Savukārt tad, ja dzīvojam dzīvoklī un telpu ir maz, dzīvojamā istaba naktī pārtop par guļamistabu, kad dīvāns tiek pārvērsts par platu un ērtu gultu. Tā kā šī nav mēbele, ko mainām bieži, tad dīvānus parasti izvēlamies patiešām kvalitatīvus un ērtus – tā, lai kalpotu vairākus gadus un būtu praktiski – gan kopšanas, tīrīšanas, gan izmantošanas ziņā. 

Arī dīvānu veidi, no kā izvēlēties, mūsdienās pircējam tiek piedāvāti gana dažādi, lai būtu iespēja izvēlēties savām mājām visatbilstošāko, gan izmēra, gan ērtuma un pielietojuma ziņā, Kādam izvelkamais dīvāns nemaz nebūs nepieciešams, un tas būs paredzēts vien dzīvojamajā istabā, kā vieta, kur ērti apsēsties pie televizora, vai kur apsēsties viesiem. Savukārt kāds cits to, kā jau minēts, vēlēsies pārvērst par gultu. Vēl kāds izvēlēsies dīvānu, kas ir izvelkams, tikai tāpēc, lai izmantotu to kā viesu guļvietu, kad nepieciešams (izvelkams dīvāns dzīvojamajā istabā nav slikta izvēle, arī tad, ja ir atsevišķa guļamistaba – viesi to ļoti novērtēs).

Funkcionalitāte

Kompakta dzīves vide ir neatņemama urbanizācijas sastāvdaļa. Dzīvojamām platībām samazinoties, telpas dizains un iekārtojums no tā saimniekiem prasa radošāku pieeju. Zināms, ka dzīvojamā istaba ir ģimenes pulcēšanās centrs un vieta, kur notiek vislielākās aktivitātes. Katram ģimenes loceklim ir jāatrod sava vietiņa, kur sēdēt vai atlaisties – gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan, iespējams, arī kādam četrkājainam draugam. Kopēji kino vakari, ballītes ar draugiem, iespēja klusi nodalīties un pastrādāt, atpūsties vai pat pagulēt – un tas viss vienā ierobežotā telpā. 

Izvēloties dīvānu savai dzīvojamai telpai, pamēģiniet iztēloties, kā un cik daudzveidīgi jūs konkrēto dīvānu vai mīksto mēbeļu kombināciju gribētu lietot. Apdomājiet, kādas iespējas sniedz jūsu izvēlētais dīvāns? Vienas konkrētas receptes, protams, nav, jo katram no mums ir savi ieradumi un dzīvesveids – tieši tam arī vajadzētu pakārtot savu izvēli.

Izvelkams vai neizvelkams

Apskatot kopējo mēbeļu tirgus piedāvājumu, daudziem ir izveidojies priekšstats, ka izvelkams dīvāns nav pārāk ērts sēdēšanai, un arī tā izskats parasti ir smagnējs un samocīts. Lielā mērā tam var piekrist, bet ir tomēr patīkami izņēmumi.

Kas "lācītim vēderā"?

Izvēloties dīvānu, centies noskaidrot, kā šis dīvāns ir uzbūvēts - kādi materiāli izmantoti tā karkasa konstrukcijai, pildījumam un polsterējumam? Nav jābūt mēbeļu ražošanas speciālistam, lai saprastu, ka no plātņu materiāliem, piemēram, skaidu plates saskrūvēts dīvāna karkass var kalpot vien līdz  pirmajai dīvāna pārstumšanai. Labāk, ja konstrukcija ir veidota no masīva koka. Vai, vēl labāk, ja tā ir stingra metāla konstrukcija, kas būs izturīga un nemainīs savu ģeometriju, stāvot pie radiatora, saulē vai mainīgos mitruma apstākļos.

Ja vēlies iegādāties dīvānu, kurš kalpos ilgi un saglabās savu formu, tad tikpat svarīgi ir saprast, no kā ir veidotas dīvāna plaknes, uz kurām paredzēts sēdēt un gulēt. Šeit var tikt izmantoti dažādi materiāli un to kombinācijas. Viens no labākajiem risinājumiem ir kvalitatīvs tērauda atsperu pildījums. Tas gan sēžot, gan guļot sniegs augstu komfortu līmeni, kā arī ilgi kalpos. Polsterējumos var tikt izmantoti arī dažādi mūsdienīgi putu materiāli. Svarīgi, lai tie ir ar pietiekoši augstu blīvumu un nekaitīgi lietotāju veselībai. Diemžēl ne vienmēr pārdevēji vai konsultanti sniedz pietiekami detalizētu informāciju par ražošanā izmantotajiem materiāliem. Labākajā gadījumā tā ir nepietiekoša kompetence, sliktākajā – nevēlēšanās atklāt, kas tad īsti tam "lācītim vēderā".

Auduma un krāsas izvēle

Ja vēlies, lai dīvāns lieliski izskatās ne tikai iegādes dienā, bet arī pēc vairākiem gadiem, svarīgi ir izvēlēties pietiekami augstas kvalitātes audumu, kam ir laba krāsas noturība pret izbalošanu, zems stiepšanās koeficients un augsta nodilumizturība. Augsta nodilumizturība parasti nodrošina arī vieglu auduma kopšanu.

Dīvāns telpā vienmēr izskatās labi tad, ja ir pareizi izvēlēts. Ja tapetes ir, piemēram, baltas, vai sienas vienkārši balti krāsotas, tad interjerā labāk iederēsies jebkurš vienkrāsainais dīvāns. Krāsas izvēlē, protams, galvenais aspekts ir "patīk" vai "nepatīk". Tomēr der atcerēties, ka labs dīvāns kalpos daudzus gadus, tādēļ drošāka izvēle būs mierīgi, vienkrāsaini fona toņi, kas ļaus izcelt citus telpas interjera akcentus. Kā, piemēram, gaismas ķermeņus, spilvenus, bildes, traukus un citus.

Nepārspīlējiet ar ziedu rakstiem, raibām un košām mēbelēm. Domājiet uz priekšu – ja pēkšņi vēlēsieties taisīt remontu un mainīt tapetes vai sienu krāsu – vai vecais dīvāns iederēsies interjerā vai nāksies pirkt jaunu?

Ja mājās ir mājdzīvnieki un mazi bērni, noteikti padomājam arī par dīvāna vieglu kopšanu – arī tad, ja esam mājās ieviesuši striktu „nekādu ēdienu un dzērienu ārpus virtuves” politiku, baltu auduma dīvānu atļaujas vien cilvēki, kas ir ļoti pārliecināti par to, ka spēs apmaksāt regulāras dīvāna kopšanas un tīrīšanas pakalpojumu izmaksas. Pašam kopt dīvānu nemaz nebūs tik viegli, jo īpaši baltu, un jo īpaši auduma. Turklāt jāņem vērā vēl polsterējums, traipu daudzveidība un tīrīšanas specifika katram – īsāk sakot, pie izvēles ir ļoti jāpiedomā.

Tas gan nenozīmē, ka vajadzētu attiekties no gaišiem dīvāniem kopumā, tomēr visus aspektus pirms tam apsvērt gan būtu nepieciešams – tajā skaitā dzīvnieku spalvas, ķepu nospiedumus, bērnu nedarbus un nejauši izlietu sulas vai kafijas krūzi uz dīvāna. Arī viena pile kafijas uz dīvāna virsmas būs pamanāma. 
Bet izvēles iespējas pavisam noteikti ir plašas, jo mājokļos dīvāni ir, turklāt katru gadu tie mainīti netiek un arī tīrītāji netiek saukti reizi mēnesī. Tas vien nozīmē gudru un praktisku dīvānu izvēli. 

Ja vien kaut reizi esat bijuši mēbeļu veikalā, tad noteikti zināt, ka pie katra dīvāna parasti izvietots audumu paraugu katalogs. Tur sakāroti ne tikai dažādu krāsu audumi, bet arī dažādu cenu kategoriju materiāli. Ir lētāki – tie parasti ir plānāki, rēķinieties, ka šāds audums ātrāk izdils un nolietosies. Tāpat ir dārgāki audumi – tie būs kvalitatīvāki pēc skata, kā arī ilgāk kalpos. Viss ir ļoti vienkārši – ja piemaksāsiet par labāku dīvāna audumu, tad dīvāns izskatīsies labāk un kalpos ilgāk. Ticiet, ir vērts piemaksāt par labāku kvalitāti.